Kā kļūt par krusta teologu

Īsi pēc tam, kad 1517. gada nogalē M. Luters ar savu aicinājumu uz disputu par indulgencēm bija izraisījis manāmu saviļņošanos baznīcā un sabiedrībā, 1518. gada sākumā viņa pārstāvētais augustīniešu mūku ordenis aicina Luteru ierasties ordeņa kapitula sapulcē Heidelbergā, lai tur izklāstītu un aizstāvētu savu “jauno teoloģiju”. Lutera ordeņa brāļi un vadītāji domājams jau nomanīja, ka aiz sākotnējās diskusijas par indulgencēm slēpjas vēl citi jautājumi – daudz dziļāki un fundamentālāki. Heidelbergas sanāksmē, kur Luters uzstājas ar disputu par 28 tēzēm teoloģijā un 12 tēzēm filozofijā, tas arī apstiprinās. Varētu teikt, ka Vitenbergā ar savām 95 tēzēm Luters cīnās tikai ar problēmas sekām, kamēr Heidelbergas disputā viņš ķeras pie pašas problēmas, proti, pie nezāļu saknēm, nevis to augļiem. Šajā disputā Luters “teoloģisku paradoksu” formā apraksta divus fundamentāli atšķirīgus teologus, jeb divus veidus, kā mēs varam būt attiecībās ar Dievu. Viens ir godības ceļš, kurā cilvēks ar savu gribu un saviem centieniem mēģina piekļūt pārpasaulīgajam, neredzamajam Dievam. Otrs ir krusta ceļš, kurā darbojas nevis cilvēks, bet gan atklātais Dievs, kurš ir nācis miesā, cietis, miris un augšāmcēlies.